śrīmacchaṅkarabhagavatpūjyapādaviracitam

aitareyopaniṣadbhāṣyam

karatalakalitādvayātmatattvaṁ kṣapitadurantacirantanapramoham ।
upacitamuditoditairguṇaughaiḥ upaniṣadāmayamujjahāra bhāṣyam ।।

asminnadhyāye eṣa vākyārthaḥ — jagadutpattisthitipralayakṛdasaṁsārī sarvajñaḥ sarvaśaktiḥ sarvavitsarvamidaṁ jagatsvato'nyadvastvantaramanupādāyaiva ākāśādikrameṇa sṛṣṭvā svātmaprabodhanārthaṁ sarvāṇi ca prāṇādimaccharīrāṇi svayaṁ praviveśa ; praviśya ca svamātmānaṁ yathābhūtamidaṁ brahmāsmīti sākṣātpratyabudhyata ; tasmātsa eva sarvaśarīreṣveka evātmā, nānya iti । anyo'pi ‘sa ma ātmā brahmāsmītyevaṁ vidyāt’ iti ‘ātmā vā idameka evāgra āsīt’ (ai. u. 1 । 1 । 1) ‘brahma tatamam’ (ai. u. 1 । 3 । 13) iti coktam । anyatra ca sarvagatasya sarvātmano vālāgramātramapyapraviṣṭaṁ nāstīti kathaṁ sīmānaṁ vidārya prāpadyata pipīlikeva suṣiram ? nanvatyalpamidaṁ codyam । bahu cātra codayitavyam । akaraṇaḥ sannīkṣata । anupādāya kiñcillokānasṛjata । adbhyaḥ puruṣaṁ samuddhṛtyāmūrchayat । tasyābhidhyānānmukhādi nirbhinnaṁ mukhādibhyaścāgnyādayo lokapālāḥ । teṣāṁ cāśanāyādisaṁyojanaṁ tadāyatanaprārthanaṁ tadarthaṁ gavādipradarśanaṁ teṣāṁ ca yathāyatanapraveśanaṁ sṛṣṭasyānnasya palāyanaṁ vāgādibhistajjighṛkṣeti । etatsarvaṁ sīmāvidāraṇapraveśasamameva ॥
astu tarhi sarvamevedamanupapannam । na, atrātmāvavodhamātrasya vivakṣitatvātsarvo'yamarthavāda ityadoṣaḥ । māyāvivadvā ; mahāmāyāvī devaḥ sarvajñaḥ sarvaśaktiḥ sarvametaccakāra sukhāvabodhapratipattyarthaṁ lokavadākhyāyikādiprapañca iti yuktataraḥ pakṣaḥ । na hi sṛṣṭyākhyāyikādiparijñānātkiñcitphalamiṣyate । aikātmyasvarūpaparijñānāttu amṛtatvaṁ phalaṁ sarvopaniṣatprasiddham । smṛtiṣu ca gītādyāsu ‘samaṁ sarveṣu bhūteṣu tiṣṭhantaṁ parameśvaram’ (bha. gī. 13 । 27) ityādinā । nanu traya ātmāno bhoktā kartā saṁsārī jīva ekaḥ sarvalokaśāstraprasiddhaḥ । anekaprāṇikarmaphalopabhogayogyānekādhiṣṭhānavallokadehanirmāṇena liṅgena yathāśāstrapradarśitena puraprāsādādinirmāṇaliṅgena tadviṣayakauśalajñānavāṁstatkartā takṣādiriva īśvaraḥ sarvajño jagataḥ kartā dvitīyaścetana ātmā avagamyate । ‘yato vāco nivartante’ (tai. u. 2 । 4 । 1) ‘neti neti’ (bṛ. u. 3 । 9 । 26) ityādiśāstraprasiddha aupaniṣadaḥ puruṣastṛtīyaḥ । evamete traya ātmāno'nyonyavilakṣaṇāḥ । tatra kathameka evātmā advitīyaḥ asaṁsārīti jñātuṁ śakyate ? tatra jīva eva tāvatkathaṁ jñāyate ? nanvevaṁ jñāyate śrotā mantā draṣṭā ādeṣṭāghoṣṭā vijñātā prajñāteti । nanu vipratiṣiddhaṁ jñāyate yaḥ śravaṇādikartṛtvena amato mantā avijñāto vijñātā iti ca । tathā ‘na matermantāraṁ manvīthā na vijñātervijñātāraṁ vijānīyāḥ’ (bṛ. u. 3 । 4 । 2) ityādi ca । satyaṁ vipratiṣiddham , yadi pratyakṣeṇa jñāyeta sukhādivat । pratyakṣajñānaṁ ca nivāryate ‘na matermantāram’ (bṛ. u. 3 । 4 । 2) ityādinā । jñāyate tu śravaṇādiliṅgena ; tatra kuto vipratiṣedhaḥ ? nanu śravaṇādiliṅgenāpi kathaṁ jñāyate, yāvatā yadā śṛṇotyātmā śrotavyaṁ śabdam , tadā tasya śravaṇakriyayaiva vartamānatvānmananavijñānakriye na sambhavata ātmani paratra vā । tathā anyatrāpi mananādikriyāsu । śravaṇādikriyāśca svaviṣayeṣveva । na hi mantavyādanyatra mantuḥ mananakriyā sambhavati । nanu manasaḥ sarvameva mantavyam । satyamevam ; tathāpi sarvamapi mantavyaṁ mantāramantareṇa na mantuṁ śakyam । yadyevaṁ kiṁ syāt ? idamatra syāt — sarvasya yo'yaṁ mantā, sa mantaiveti na sa mantavyaḥ syāt । na ca dvitīyo manturmantāsti । yadā sa ātmanaiva mantavyaḥ, tadā yena ca mantavya ātmā ātmanā, yaśca mantavya ātmā, tau dvau prasajyeyātām । eka eva ātmā dvidhā mantṛmantavyatvena dviśakalībhavedvaṁśādivat , ubhayathāpyanupapattireva । yathā pradīpayoḥ prakāśyaprakāśakatvānupapattiḥ, samatvāt , tadvat । na ca manturmantavye mananavyāpāraśūnyaḥ kāle'styātmamananāya । yadāpi liṅgenātmānaṁ manute mantā, tadāpi pūrvavadeva liṅgena mantavya ātmā, yaśca tasya mantā, tau dvau prasajyeyātām ; eka eva vā dvidheti pūrvokto doṣaḥ । na pratyakṣeṇa, nāpyanumānena jñāyate cet , kathamucyate ‘sa ma ātmeti vidyāt’ (kau. u. 3 । 9) iti, kathaṁ vā śrotā mantetyādi ? nanu śrotṛtvādidharmavānātmā, aśrotṛtvādi ca prasiddhamātmanaḥ ; kimatra viṣamaṁ paśyasi ? yadyapi tava na viṣamam ; tathāpi mama tu viṣamaṁ pratibhāti । katham ? yadāsau śrotā, tadā na mantā ; yadā mantā, tadā na śrotā । tatraivaṁ sati, pakṣe śrotā mantā, pakṣe na śrotā nāpi mantā । tathā anyatrāpi ca । yadaivam , tadā śrotṛtvādidharmavānātmā aśrotṛtvādidharmavānveti saṁśayasthāne kathaṁ tava na vaiṣamyam ? yadā devadatto gacchati, tadā na sthātā, gantaiva । yadā tiṣṭhati, na gantā, sthātaiva ; tadāsya pakṣa eva gantṛtvaṁ sthātṛtvaṁ ca, na nityaṁ gantṛtvaṁ sthātṛtvaṁ vā, tadvat । tathaivātra kāṇādādayaḥ paśyanti । pakṣaprāptenaiva śrotṛtvādinā ātmocyate śrotā mantetyādivacanāt । saṁyogajatvamayaugapadyaṁ ca jñānasya hyācakṣate । darśayanti ca anyatramanā abhūvaṁ nādarśam ityādi yugapajjñānānutpattirmanaso liṅgamiti ca nyāyyam । bhavatvevaṁ kiṁ tava naṣṭaṁ yadyevaṁ syāt ? astvevaṁ taveṣṭaṁ cet ; śrutyarthastu na sambhavati । kiṁ na śrotā mantetyādiśrutyarthaḥ ? na, na śrotā na mantetyādivacanāt । nanu pākṣikatvena pratyuktaṁ tvayā ; na, nityameva śrotṛtvādyabhyupagamāt , ‘na hi śrotuḥ śruterviparilopo vidyate’ (bṛ. u. 4 । 3 । 27) ityādiśruteḥ । evaṁ tarhi nityameva śrotṛtvādyabhyupagame, pratyakṣaviruddhā yugapajjñānotpattiḥ ajñānābhāvaścātmanaḥ kalpitaḥ syāt । taccāniṣṭamiti । nobhayadoṣopapattiḥ, ātmanaḥ śrutyādiśrotṛtvādidharmavattvaśruteḥ । anityānāṁ mūrtānāṁ ca cakṣurādīnāṁ dṛṣṭyādyanityameva saṁyogaviyogadharmiṇām । yathā agnerjvalanaṁ tṛṇādisaṁyogajatvāt , tadvat । na tu nityasyāmūrtasyāsaṁyogavibhāgadharmiṇaḥ saṁyogajadṛṣṭyādyanityadharmavattvaṁ sambhavati । tathā ca śrutiḥ ‘na hi draṣṭurdṛṣṭerviparilopo vidyate’ (bṛ. u. 4 । 3 । 23) ityādyā । evaṁ tarhi dve dṛṣṭī cakṣuṣo'nityā dṛṣṭiḥ, nityā cātmanaḥ । tathā ca dve śrutī śrotrasyānityā, nityā cātmasvarūpasya । tathā dve matī vijñātī bāhyābāhye । evaṁ hyeva ceyaṁ śrutirupapannā bhavati — ‘dṛṣṭerdraṣṭā śruteḥ śrotā’ ityādyā । loke'pi prasiddhaṁ cakṣuṣastimirāgamāpāyayoḥ naṣṭā dṛṣṭiḥ jātā dṛṣṭiḥ iti cakṣurdṛṣṭeranityatvam । tathā ca śrutimatyādīnāmātmadṛṣṭyādīnāṁ ca nityatvaṁ prasiddhameva loke । vadati hyuddhṛtacakṣuḥ svapne'dya mayā bhrātā dṛṣṭa iti । tathā avagatabādhiryaḥ svapne śruto mantro'dyetyādi । yadi cakṣuḥsaṁyogajaivātmano nityā dṛṣṭistannāśe naśyet , tadā uddhṛtacakṣuḥ svapne nīlapītādi na paśyet । ‘na hi draṣṭurdṛṣṭeḥ’ (bṛ. u. 4 । 3 । 23) ityādyā ca śrutiḥ anupapannā syāt । ‘taccakṣuḥ puruṣe yena svapnaṁ paśyati’ ityādyā ca śrutiḥ । nityā ātmano dṛṣṭirbāhyānityadṛṣṭergrāhikā । bāhyadṛṣṭeśca upajanāpāyādyanityadharmavattvāt grāhikāyā ātmadṛṣṭestadvadavabhāsatvamanityatvādi bhrāntinimittaṁ lokasyeti yuktam । yathā bhramaṇādidharmavadalātādivastuviṣayadṛṣṭirapi bhramatīva, tadvat । tathā ca śrutiḥ ‘dhyāyatīva lelāyatīva’ (bṛ. u. 4 । 3 । 7) iti । tasmādātmadṛṣṭernityatvānna yaugapadyamayaugapadyaṁ vā asti । bāhyānityadṛṣṭyupādhivaśāttu lokasya tārkikāṇāṁ ca āgamasampradāyavarjitatvāt anityā ātmano dṛṣṭiriti bhrāntirupapannaiva । jīveśvaraparamātmabhedakalpanā ca etannimittaiva । tathā asti, nāsti, ityādyāśca yāvanto vāṅmanasayorbhedā yatraikaṁ bhavanti, tadviṣayāyā nityāyā dṛṣṭernirviśeṣāyāḥ । asti nāsti, ekaṁ nānā, guṇavadaguṇam , jānāti na jānāti, kriyāvadakriyam , phalavadaphalam , sabījaṁ nirbījam , sukhaṁ duḥkham , madhyamamadhyam , śūnyamaśūnyam , paro'hamanyaḥ, iti vā sarvavākpratyayāgocare svarūpe yo vikalpayitumicchati, sa nūnaṁ khamapi carmavadveṣṭayitumicchati, sopānamiva ca padbhyāmāroḍhum ; jale khe ca mīnānāṁ vayasāṁ ca padaṁ didṛkṣate ; ‘neti neti’ (bṛ. u. 3 । 9 । 26) ‘yato vāco nivartante’ (tai. u. 2 । 4 । 1) ityādiśrutibhyaḥ, ‘ko addhā veda’ (ṛ. saṁ. 1 । 30 । 6) ityādimantravarṇāt ॥
kathaṁ tarhi tasya sa ma ātmeti vedanam ; brūhi kena prakāreṇa tamahaṁ sa ma ātmeti vidyām । atrākhyāyikāmācakṣate — kaścitkila manuṣyo mugdhaḥ kaiściduktaḥ kasmiṁścidaparādhe sati dhiktvāṁ nāsi manuṣya iti । sa mugdhatayā ātmano manuṣyatvaṁ pratyāyayituṁ kañcidupetyāha — bravītu bhavānko'hamasmīti । sa tasya mugdhatāṁ jñātvā āha — krameṇa bodhayiṣyāmīti । sthāvarādyātmabhāvamapohya na tvamamanuṣya ityuktvopararāma । sa taṁ mugdhaḥ pratyāha — bhavānmāṁ bodhayituṁ pravṛttastūṣṇīṁ babhūva, kiṁ na bodhayatīti । tādṛgeva tadbhavato vacanam । nāsyamanuṣya ityukte'pi manuṣyatvamātmano na pratipadyate yaḥ, sa kathaṁ manuṣyo'sītyukto'pi manuṣyatvamātmanaḥ pratipadyeta ? tasmādyathāśāstropadeśa evātmāvabodhavidhiḥ, nānyaḥ । na hyagnerdāhyaṁ tṛṇādi anyena kenaciddagdhuṁ śakyam । ata eva śāstramātmasvarūpaṁ bodhayituṁ pravṛttaṁ sat amanuṣyatvapratiṣedheneva ‘neti neti’ (bṛ. u. 3 । 9 । 26) ityuktvopararāma । tathā ‘anantaramabāhyam’ (bṛ. u. 2 । 5 । 19)(bṛ. u. 3 । 8 । 8) ‘ayamātmā brahma sarvānubhūḥ’ (bṛ. u. 2 । 5 । 19) ityanuśāsanam ; ‘tattvamasi’ (chā. u. 6 । 8 । 7) ‘yatra tvasya sarvamātmaivābhūttatkena kaṁ paśyet’ (bṛ. u. 2 । 4 । 14)(bṛ. u. 4 । 5 । 15) ityevamādyapi ca । yāvadayameva yathoktamimamātmānaṁ na vetti, tāvadayaṁ brāhmānityadṛṣṭilakṣaṇamupādhimātmatvenopetya avidyayā upādhidharmānātmano manyamāno brahmādistambaparyanteṣu sthāneṣu punaḥ punarāvartamānaḥ avidyākāmakarmavaśātsaṁsarati । sa evaṁ saṁsaran upāttadehendriyasaṅghātaṁ tyajati । tyaktvā anyamupādatte । punaḥ punarevameva nadīsrotovajjanmamaraṇaprabandhāvicchedena vartamānaḥ kābhiravasthābhirvartate ityetamarthaṁ darśayantyāha śrutiḥ vairāgyahetoḥ —
puruṣe ha vā ayamādito garbho bhavati । yadetadretastadetatsarvebhyo'ṅgebhyastejaḥ sambhūtamātmanyevātmānaṁ bibharti tadyathā striyāṁ siñcatyathainajjanayati tadasya prathamaṁ janma ॥ 1 ॥
ayamevāvidyākāmakarmābhimānavān yajñādikarma kṛtvā asmāllokāddhūmādikrameṇa candramasaṁ prāpya kṣīṇakarmā vṛṣṭyādikrameṇa imaṁ lokaṁ prāpya annabhūtaḥ puruṣāgnau hutaḥ । tasminpuruṣe ha vai ayaṁ saṁsārī rasādikrameṇa āditaḥ prathamataḥ retorūpeṇa garbho bhavatīti etadāha — yadetatpuruṣe retaḥ, tena rūpeṇeti । tacca etat retaḥ annamayasya piṇḍasya sarvebhyaḥ aṅgebhyaḥ avayavebhyo rasādilakṣaṇebhyaḥ tejaḥ sārarūpaṁ śarīrasya sambhūtaṁ pariniṣpannaṁ tat puruṣasya ātmabhūtatvādātmā, tamātmānaṁ retorūpeṇa garbhībhūtam ātmanyeva svaśarīra eva ātmānaṁ bibharti dhārayati । tat retaḥ striyāṁ siñcati yadā, yadā yasminkāle bhāryā ṛtumatī tasyāṁ yoṣāgnau striyāṁ siñcati upagacchan , atha tadā enat etadretaḥ ātmano garbharūpaṁ janayati pitā । tat asya puruṣasya sthānānnirgamanaṁ retaḥsekakāle retorūpeṇa asya saṁsāriṇaḥ prathamaṁ janma prathamāvasthābhivyaktiḥ । tadetaduktaṁ purastāt ‘asāvātmā amumātmānam’ ityādinā ॥
tatstriyā ātmabhūyaṁ gacchati yathā svamaṅgaṁ tathā । tasmādenāṁ na hinasti sāsyaitamātmānamatra gataṁ bhāvayati ॥ 2 ॥
tat retaḥ yasyāṁ striyāṁ siktaṁ sattasyāḥ striyāḥ ātmabhūyam ātmāvyatirekatāṁ yathā pituḥ evaṁ gacchati prāpnoti yathā svamaṅgaṁ stanādi, tathā tadvadeva । tasmāddhetoḥ enāṁ mātaraṁ sa garbho na hinasti piṭakādivat । yasmātstanādi svāṅgavadātmabhūyaṁ gatam , tasmānna hinasti na bādhata ityarthaḥ । sā antarvatnī etam asya bharturātmānam atra ātmana udare gataṁ praviṣṭaṁ buddhvā bhāvayati vardhayati paripālayati garbhaviruddhāśanādiparihāram anukūlāśanādyupayogaṁ ca kurvatī ॥
sā bhāvayitrī bhāvayitavyā bhavati taṁ strī garbhaṁ bibharti so'gra eva kumāraṁ janmano'gre'dhi bhāvayati । sa yatkumāraṁ janmano'gre'dhi bhāvayatyātmānameva tadbhāvayatyeṣāṁ lokānāṁ santatyā evaṁ santatā hīme lokāstadasya dvitīyaṁ janma ॥ 3 ॥
sā bhāvayitrī vardhayitrī bharturātmano garbhabhūtasya bhāvayitavyā vardhayitavyā ca bhartrā bhavati । na hyupakārapratyupakāramantareṇa loke kasyacitkenacitsambandha upapadyate । taṁ garbhaṁ strī yathoktena garbhadhāraṇavidhānena bibharti dhārayati agre prāgjanmanaḥ । saḥ pitā agre eva pūrvameva jātamātraṁ kumāraṁ janmanaḥ adhi ūrdhvaṁ janmanaḥ jātaṁ kumāraṁ jātakarmādinā pitā bhāvayati । saḥ pitā yat yasmāt kumāraṁ janmanaḥ adhi ūrdhvaṁ agre jātamātrameva jātakarmādinā yadbhāvayati, tat ātmānameva bhāvayati ; piturātmaiva hi putrarūpeṇa jāyate । tathā hyuktam ‘patirjāyāṁ praviśati’ (hari. 3 । 73 । 71) ityādi । tatkimarthamātmānaṁ putrarūpeṇa janayitvā bhāvayatīti ? ucyate — eṣāṁ lokānāṁ santatyai avicchedāyetyarthaḥ । vicchidyeranhīme lokāḥ putrotpādanādi yadi na kuryuḥ । evaṁ putrotpādanādikarmāvicchedenaiva santatāḥ prabandharūpeṇa vartante hi yasmāt ime lokāḥ, tasmāttadavicchedāya tatkartavyam ; na mokṣāyetyarthaḥ । tat asya saṁsāriṇaḥ kumārarūpeṇa māturudarādyannirgamanam , tat retorūpāpekṣayā dvitīyaṁ janma dvitīyāvasthābhivyaktiḥ ॥
so'syāyamātmā puṇyebhyaḥ karmabhyaḥ pratidhīyate । athāsyāyamitara ātmā kṛtakṛtyo vayogataḥ praiti sa itaḥ prayanneva punarjāyate tadasya tṛtīyaṁ janma ॥ 4 ॥
asya pituḥ so'yaṁ putrātmā puṇyebhyaḥ śāstroktebhyaḥ karmabhyaḥ karmaniṣpādanārthaṁ pratidhīyate pituḥ sthāne pitrā yatkartavyaṁ tatkaraṇāya pratinidhīyata ityarthaḥ । tathā ca samprattividyāyāṁ vājasaneyake — ‘pitrānuśiṣṭo'haṁ brahmāhaṁ yajña ityādi pratipadyate’ (bṛ. u. 1 । 5 । 17) iti । atha anantaraṁ putre niveśyātmano bhāram asya putrasya itaraḥ ayaṁ yaḥ pitrātmā kṛtakṛtyaḥ, kartavyāt ṛṇatrayāt vimuktaḥ kṛtakartavya ityarthaḥ, vayogataḥ gatavayāḥ jīrṇaḥ san praiti mriyate । saḥ itaḥ asmāt prayanneva śarīraṁ parityajanneva, tṛṇajalūkādivat , dehāntaramupādadānaḥ karmacitam , punarjāyate । tadasya mṛtvā pratipattavyaṁ yat , tat tṛtīyaṁ janma । nanu saṁsarataḥ pituḥ sakāśādretorūpeṇa prathamaṁ janma ; tasyaiva kumārarūpeṇa māturdvitīyaṁ janmoktam ; tasyaiva tṛtīye janmani vaktavye, prayatastasya pituryajjanma, tattṛtīyamiti kathamucyate ? naiṣa doṣaḥ, pitāputrayorekātmatvasya vivakṣitatvāt । so'pi putraḥ svaputre bhāraṁ nidhāya itaḥ prayanneva punarjāyate yathā pitā । tadanyatroktamitaratrāpyuktameva bhavatīti manyate śrutiḥ । pitāputrayorekātmatvāt ॥
taduktamṛṣiṇā । garbhe nu sannanveṣāmavedamahaṁ devānāṁ janimāni viśvā । śataṁ mā pura āyasīrarakṣannadhaḥ śyeno javasā niradīyamiti garbha evaitacchayāno vāmadeva evamuvāca ॥ 5 ॥
evaṁ saṁsarannavasthābhivyaktitrayeṇa janmamaraṇaprabandhārūḍhaḥ sarvo lokaḥ saṁsārasamudre nipatitaḥ kathañcidyadā śrutyuktamātmānaṁ vijānāti yasyāṁ kasyāñcidavasthāyām , tadaiva muktasarvasaṁsārabandhanaḥ kṛtakṛtyo bhavatītyetadvastu, tat ṛṣiṇā mantreṇāpi uktamityāha — garbhe nu māturgarbhāśaya eva san , nu iti vitarke । anekajanmāntarabhāvanāparipākavaśāt eṣāṁ devānāṁ vāgagnyādīnāṁ janimāni janmāni viśvā viśvāni sarvāṇi anvavedam aham aho anubuddhavānasmītyarthaḥ । śatam anekāḥ bahvyaḥ mā māṁ puraḥ āyasīḥ āyasyo lohamayya ivābhedyāni śarīrāṇītyabhiprāyaḥ । arakṣan rakṣitavatyaḥ saṁsārapāśanirgamanāt adhaḥ । atha śyena iva jālaṁ bhittvā javasā ātmajñānakṛtasāmarthyena niradīyaṁ nirgato'smi । aho garbha eva śayāno vāmadevaḥ ṛṣiḥ evamuvāca etat ॥
sa evaṁ vidvānasmāccharīrabhedādūrdhva utkramyāmuṣminsvarge loke sarvānkāmānāptvāmṛtaḥ samabhavatsamabhavat ॥ 6 ॥ iti caturthaḥ khaṇḍaḥ ॥
saḥ vāmadeva ṛṣiḥ yathoktamātmānam evaṁ vidvān asmāt śarīrabhedāt śarīrasya avidyāparikalpitasya āyasavadanirbhedyasya jananamaraṇādyanekānarthaśatāviṣṭaśarīraprabandhasya paramātmajñānāmṛtopayogajanitavīryakṛtabhedāt śarīrotpattibījāvidyādinimittopamardahetoḥ śarīravināśādityarthaḥ । ūrdhvaḥ paramātmabhūtaḥ san adhobhavātsaṁsārāt utkramya jñānāvadyotitāmalasarvātmabhāvamāpannaḥ san amuṣmin yathokte ajare'mare'mṛte'bhaye sarvajñe'pūrve'napare'nantare'bāhye prajñānāmṛtaikarase svarge loke svasminnātmani sve svarūpe amṛtaḥ samabhavat ātmajñānena pūrvamāptakāmatayā jīvanneva sarvānkāmānāptvā ityarthaḥ । dvirvacanaṁ saphalasya sodāharaṇasya ātmajñānasya parisamāptipradarśanārtham ॥
iti caturthakhaṇḍabhāṣyam ॥
iti śrīmatparamahaṁsaparivrājakācāryasya śrīgovindabhagavatpūjyapādaśiṣyasya śrīmacchaṅkarabhagavataḥ kṛtau aitareyopaniṣadbhāṣye dvitīyo'dhyāyaḥ ॥